Kordiriģents Teodors Kalniņš Vecbebros

Teodors Kalniņš un Vecbebri

Diriģents un pedagogs Teodors Kalniņš (1890–1962) dzimis 1890. gada 23. novembrī Tērbatā (tag. Tartu, Igaunijā). Mācījies vijoļspēli Rīgas Ķeizariskajā mūzikas skolā un Pēterburgas mūzikas skolā, studējis Pēterburgas konservatorijā. Sākot kordiriģenta gaitas, vadījis daudzus kolektīvus: Latviešu strēlnieku kori Valmierā, makaronu fabrikas “Amplus” strādnieku kori, Bebru bibliotēkas jaukto kori, bijis Reitera kora kormeistars. No 1919. g. strādājis Latvijas Nacionālajā operā kā kormeistars, vēlāk – galvenais kormeistars. 1940. g. dibinājis profesionālu kori - Latvijas Radio kori, ko vadīja līdz 1962. g. Strādājis arī par Latvijas Konservatorijas Kordiriģēšanas nodaļas pedagogu.

Turpmāk izmantoti fragmenti no Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperta Mg. art. Andrieva Alkšņa pētījuma “Teodors Kalniņš un neizzinātais Vecbebros” (zinātnisko rakstu krājums “Akti. Fakti. Artefakti”, 2024. g. nr. 2). Viss pētījums atrodams un lejuplādējams šajā adresē: https://artefakti.lnrmm.lv/rakstu-krajums/ , klikšķinot uz rakstu krājumu Nr. 2.

Šajā pētījumā spilgti un dziļi atklājas Teodora Kalniņa saikne ar Vecbebriem – viņa nākamā sieva Hermīne Ungure (vēlāk Kalniņa) nāk no Vecbebriem, un viņai ir ļoti liela loma jaunā mūziķa pirmajās kordiriģenta gaitās šajā pusē.

Jaunības draugi, Hermīne Ungure un Vecbebru kultūras dzīve

Teodoram Kalniņam par jaunības draugiem kļuva tēvoča Indriķa Kalniņa bērni Paulīne un Jānis. Pēc Paulīnes ieprecēšanās Vecbebros arī Teodors Kalniņš sāka regulāri tur ciemoties. 1908. gada rudenī skolas sarīkojumā Paulīne Kalniņa iepazīstinājusi Hermīni Unguri ar savu brālēnu Teodoru. Ziemā abi sastapušies arī Vecgada vakara ballē Vecbebros, kur kopā dejojuši. Draudzība turpinājusies, tiekoties Rīgā, bet skolas brīvlaikos viņi atgriezušies laukos.

Vecbebros notikuši dažādi sarīkojumi, pavasaros iestudētas teātra izrādes. Arī Kalniņš regulāri piedalījies teātra mēģinājumos. 1909. gada pavasarī iestudēta Rūdolfa Blaumaņa luga “Pazudušais dēls”, kurā Krustiņu atveidojis Kalniņš, bet viņa nākamā dzīvesbiedre Hermīne – Matildi.

Pirmās kordiriģenta gaitas Bebros

Vasarās Vecbebros notikušas zaļumballes ar vietējā kora piedalīšanos. Mēģinājumi rīkoti svētdienās Bebru pagastskolā, tos diriģējis skolotājs un kora vadītājs Miķelis Jaunozoliņš. 1909. gada vasarā, nedēļu pirms zaļumballes, skolotājs Jaunozoliņš saslimis, un par kora vadītāju uzaicināts Teodors Kalniņš, kurš tieši tobrīd ciemojies Vecbebros. Koncertā koris jaunā diriģenta vadībā uzņemts ar lielu sajūsmu un atzinību. Nācies atkārtot gandrīz visas dziesmas, pēc kurām diriģents ticis apbērts ar lauku ziediem un komplimentiem.

Arī nākamajās vasarās Kalniņš vēlas turpināt strādāt ar Bebru kori un 1911. gada pavasarī raksta Hermīnei (viņas tēvs bija ilggadīgs Bebru bezmaksas tautas bibliotēkas biedrības priekšsēdētājs): “Nu, labi, es esmu ar mieru ar kori nodarboties, tikai izgādā Tu tā, ka tas lai varētu notikt. Es esmu ļoti ar mieru un pa lielākai daļai tikai tamdēļ, ka Tu tur būsi. - - Tu tur tuvāki stāvi ar visiem biedrības vīriem. Tev jādara arī tāpēc, ka Tu mani iekārdināji uz to.”

Ar lielu interesi un aizrautību Kalniņš gatavojas kora vadīšanai, izvēloties sešas kompozīcijas: Emiļa Melngaiļa oriģināldziesmu “Nogrimusi pils” un tautasdziesmas apdari “Ar laiviņu es ielaidos”, kā arī citas tautasdziesmu apdares – Jāzepa Vītola “Aun, meitiņa, baltas kājas”, Pāvula Jurjāna “Jūriņ’ prasa smalku tīklu” un “Pūt, vējiņi!”, kā arī Jurjānu Andreja “Aiz upītes es uzaugu”.

Rīgā Kalniņš devies lūgt padomu pie paša Emiļa Melngaiļa, no kura guvis vērtīgas norādes un ieteikumus diriģenta darbā. “Ko domā, sagudroju vakar iet pie Melngaiļa un paprasīt no viņa dažu labu padomu koru lietā. Un izdarīju. Bija ļoti laipns, deva paskaidrojumus uz maniem jautājumiem. Vēlāk paliku arī uz mēģinājumu, kur daudz ko mantoju. Uz nākošo mēģinājumu Bebros būšu daudz gudrāks” (no vēstules Hermīnei 1911. gada 20. jūlijā).

1912. gada vasara un Bebru koris

Aizvadot jau trešo vasaru ar Bebru kori, Kalniņš guvis vietējo ļaužu cieņu, atzinību un mīlestību. Skolotājam Jaunozoliņam aizejot no diriģenta darba vecuma dēļ, Kalniņš kopā ar Unguriem nolēmis kori atjaunot spēcīgākā sastāvā. Viņš visai bieži apciemojis “Brencēnus”, kur dzīvoja viņa izredzētā Hermīne, un pavadīja te savus vasaras atvaļinājumus. Liecību par vasaras koncertu Vecbebros 1912. gada jūlijā sniedz kopbilde ar Bebru brīvbibliotēķas biedrības kori Kalniņa vadībā un foto ar Hermīni Unguri un kādu kora dalībnieci.

Pirmais pasaules karš un atgriešanās Vecbebros

Pirmais pasaules karš 1914. gadā pārtrauc māksliniecisko ieceru īstenojumu, sabiedriskā dzīve Vecbebros apstājas. 1914. gada rudenī Kalniņš tiek uzņemts Pēterburgas konservatorijas ērģeļu klasē. 1916. gada pavasarī Pēterburgā Teodors Kalniņš salaulājas ar Hermīni Unguri. Vecbebru “Brencēnos” viņš atgriežas 1918. gada pavasarī un sāk mēģinājumus ar Bebru Jaunatnes savienības biedrības kori, kurā piedalās daudzi no kādreizējiem kora dziedātājiem.

Sanākot kopā ar kaimiņpagastu koru diriģentiem, 1918. gada 1. septembrī Vecbebru muižas šķūnī sarīkots apvienotais Bebru, Meņģeles un Kokneses koru koncerts. Teodoram Kalniņam tas ir pirmais apvienoto koru koncerts.

Vecbebru pieredzes nozīme

Vecbebru periodā atklājušās Kalniņa personībai raksturīgās īpašības – vienkāršība, atturība un paškritiska attieksme pret paveikto, stingras prasības, rūpība un neatlaidība, vadot kori un slīpējot ikkatru smalkāko skaņdarba niansi. Vecbebros gūtajai pieredzei bija izšķirīga loma kordiriģenta tālākajās gaitās: