Menu
Gunta Krievāre
Gunta Krievāre Vecbebru muižu pirmo reizi ieraudzīja pirms 67 gadiem – 1957. gada vasarā, kad Kokneses brālēns viņu, Sidgundas vidusskolu beigušu meiteni, ar motociklu atveda uz Vecbebriem. Iepatikās, un viņa izlēma te mācīties. Pēc diviem gadiem bija iegūts diploms specialitātē “Kultūras un sadzīves organizētājs laukos”. Beidzot skolu, Guntu bija noskatījusi skolotāja Anna Bīne un aicināja palikt strādāt kulinārijas nodaļā. Iesākumā viņa bija laborante ar pienākumu sagatavot visus nepieciešamos produktus nākamās dienas stundām ( Gunta pat brauca uz Rīgas centrāltirgu un pirka nēģus!), pēc tam kļuva par pilntiesīgu mācībspēku un Vecbebru tehnikumā izaudzināja daudzus jo daudzus ēdiena gatavotājus.
Maija Pumpuce
Maija Pumpuce Vecbebros ieradās 1965. gadā pēc Ērgļu vidusskolas beigšanas. Viņai patika gatavot ēst un konservēt, un tuvīnā skola likās vispiemērotākā. Vēl šodien viņa uzsver, ka bez pavāra mākslas skola viņai iedevusi otru izcilu prasmi – rokdarbus. Tos mācīja skolotāja Vilma Kamola. Maija ir saglabājusi savus 1.kursā darinātos rokdarbu paraugus – tamborējumus, adījumus, izšuvumus, arī lāpījumus ( tolaik tas bija aktuāli). Pēc skolas beigšanas Maija palika strādāt tepat par ķīmijas – fizikas laboranti. Ceļi vēlāk aizveda prom no Vecbebriem, liekot atgriezties 1980.gadā, lai turpmākos 30 gadus skolotājas statusā uzticīgi kalpotu savai skolai.
Anna Piliena
Anna Piliena uz Vecbebru lauksaimniecības skolu atnāca 1966. gadā, lai kļūtu par pavāri, un pēc divu gadu mācībām arī kļuva par pavāri – tepat Vecbebros. Lai iegūtu vidējo izglītību, skolotājas Bīnes mudināta, turpināja mācīties trīs ar pusi gadus, to apvienojot ar kopgalda vadītājas pienākumiem. Muižas pirmajā stāvā ar senajām velvēm bija iekārtota ēdnīca. Tajā ik dienu bija jāpabaro līdz pat 300 audzēkņu. Anna dzīvoja muižā mazā istabiņā tūlīt aiz skatuves. Kad svētdienas vakaros rādīja kino, nekur nebija jāiet, – visu tāpat labi varēja dzirdēt.
Marija Varslavāne
Bibliotekāre Marija Varslavāne 1967. gadā pārcēlās no Mazstraupes uz Vecbebriem, jo vēlējās strādāt ar jauniešiem. Un te viņai bija ekskluzīva bibliotēka – pa logu varēja izkāpt uz neliela Vecbebru muižas jumtiņa! Ko jaunieši tolaik lasīja? Marija teic: ļoti daudz dzeju – Ziedonis Purvs, Ārija Elksne, Jeronīms Stulpāns, Ojārs Vācietis, Alfrēds Krūklis. Dzejas grāmatiņas bija izkārtotas atsevišķā plauktā, un īpaši meitenēm patika tur pakavēties ilgāk. Šad tad pa kādai dzejas grāmatiņai plauktā gan palika mazāk… Kamēr tehnikums bija Lauksaimniecības ministrijas paspārnē, naudas grāmatu iegādei ( gan speciālajai literatūrai, gan daiļliteratūrai) bija pietiekami. Ar nostalģiju Marija atceras plašās un skaistās tulpju un rožu dobes, kas ietvēra Vecbebru muižu.
Irēna Upmale
Irēna Upmale sāka mācīties Vecbebru tehnikuma biškopības nodaļā 1974. gadā un, beidzot skolu, palika te strādāt par biškopības kabineta laboranti, vēlāk mācību dravas vadītāju un biškopības priekšmetu skolotāju. Tā līdz pat mācību iestādes slēgšanai – 2017. gadam. Irēnas “valstība” atradās Vecbebru muižas bēniņos – plašs biškopības kabinets bez neviena loga, bet ar ventilācijas sistēmu. Tas bija mākslinieciski skaisti noformēts, un tajā notika ne tikai oficiālās mācību stundas, bet arī dažādi audzēkņu un darbinieku “tusiņi”. Tepat muižas bēniņos Irēna arī dzīvoja. Ko tikai šie bēniņi nav pieredzējuši! Puišu pavadīšanu armijā, meiteņu sadziedāšanos līdz pat rīta gaismai, uzticēšanos, draudzību un atbalstu.
Nadežda Krēsliņa
Nadežda Krēsliņa Vecbebru tehnikuma ēdiena gatavošanas nodaļā iestājās 1976. gadā, izturot konkursu – trīs gribētāji uz vienu vietu. Protams, svarīgākā vieta viņai tolaik bija mācību virtuve un degustācijas zāle 2.stāvā, turpat blakus – lielā muižas zāle un skatuve, kas saistās ar tautas deju kolektīva mēģinājumiem un uzstāšanos. Bēniņi – tā bija biškopju pasaule, kur valdīja vaskaina medus smarža un svešinieki netika ielaisti. Dejotāji paretam bija izņēmums, kad devās uz tautas tērpu noliktavu bēniņos.
Tieši muižas bēniņi jeb Augšas iela Nadjai ir palikuši paši svarīgākie – te izveidojās Krēsliņu ģimene, te piedzima pirmā meita Līga. Te ritēja īpašā Augšas ielas dzīve.
Arī Nadja pēc skolas beigšanas palika uzticīga Vecbebriem, strādājot par ēdienu gatavošanas priekšmetu pasniedzēju un kursu audzinātāju līdz pat skolas slēgšanai.
Jānis Kazaks
1978. gada augustā, stājoties Vecbebru tehnikumā, Jānis Kazaks saņēma direktora Viļņa Plūmes “apsveikumu”: “Tiek uzņemts mazākais cilvēks tehnikumā!” Jā, viņš tolaik bija augumā mazāks par pārējiem, bet tas netraucēja vēlāk izaugt par lielu pavāru tepat Vecbebros un par lielu dejotāju ( uzcītības ziņā) Vecbebru tehnikuma jauniešu deju kolektīvā. Pēc skolas Jānis palika strādāt tepat, senās muižas pagraba velvēs iekārtotajā ēdnīcā, kur visu kurināja ar malku. Bija četros no rīta jāceļas, lai pirms brokastu gatavošanas sanestu malku. Iecienītākie ēdieni tolaik bija gulašs, kotletes, dažādas mērces. Audzēkņiem ļoti garšoja pankūkas. Lai visiem pietiktu, Jānim vajadzēja vienā reizē sacept ap 900 pankūku.
Sarmīte Plūme
Esmu visu šo stāstu apkopotāja un no 1976. gada oktobra Vecbebru tehnikuma jauniešu deju kolektīva ( no 1990.g. ar nosaukumu “Kāre”) vadītāja. Man personīgi muiža asociējas ar plašo tautas tērpu noliktavu bēniņos, bijušajā biškopības klasē. Tajā vienmēr jaucās trīs nemainīgas smaržas: medus, svaigi gludinātu kreklu un rūpīgi nospodrinātu apavu smarža.
Uzklausot šos atmiņu stāstus par Vecbebru muižu, esmu iztēlē izstaigājusi vēsturisko ēku no pagrabstāva līdz pat bēniņiem, uzzinājusi daudz jauna un atcerējusies sen aizmirsto. Bet pāri visam – sajutusi nebeidzamu un patiesu mīlestības vilni, kas joprojām ieskauj mūsu seno Vecbebru muižu.
Uldis Bluķis
Uldis Bluķis no Ņujorkas – emeritētais profesors, diplomāts, ilggadējs biedrības BATUN (Baltiešu asociācija apelēšanai ANO) biedrs, Atmodas laikā devis lielu ieguldījumu Latvijas interešu pārstāvībā Apvienoto Nāciju organizācijā ( 1991. – 1998.g. bija diplomāts Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā ANO).
Uldis Bluķis Vecbebru muižu iepazina agrā bērnībā, pirmo reizi te ierodoties piecu gadu vecumā. Viņa tēvs Nikolajs Bluķis bija Vecbebru biškopības un dārzkopības skolas direktors no 1937. līdz 1940.g. rudenim. Diemžēl ģimenē nav saglabājusies neviena tā laika fotogrāfija.
Izmantoti foto no Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja krājuma.
“Papardes””, Vecbebri, Bebru pagasts, Aizkraukles novads, LV – 5135
Ziedojumiemi: Biedrība Bites,
LV26PARX0012546850003
